Pēdējo dienu laikā ar draugiem aktīvi diskutējām par to kā reaģēt uz teroraktu, kas piektdien norisinājās Parīzē. Reakcijas bija ļoti atšķirīgas, tāpēc vēlējos šeit padalīties ar nelielu ieskaitu savās pirmajās pārdomās no mūsu sarakstes (pievienoju pāris bildes, ar papildus informāciju):
“Par Parīzi – man šo pēdējo dienu laikā sanāca ļoti bieži saskarties ar francūžiem un redzēt kā viņi uz šo reaģē. Tas ir pilnīgs šoks, visi ir pielipuši pie telefoniem, interneta, zvana ģimenēm mājās – divi draugu draugi šajā atentātā gāja bojā.
Mana pirmā reakcija, paralēli līdzjūtībai pret cietušajiem, bija satraukums par ES sabrukumu, kas Latvijai radītu ievērojamus drošības izaicinājumus. Domāju, ka viena no lielākajām problēmām, ko mēs jau redzam ar Polijas izteikumiem ir, ka solidaritātes laikiem ES varētu būt pienākušas beigas. Tā pat redzamas ES līmeņa contingency plāna trūkuma sekas. Parasti, nacionālo valstu aizsardzības un iekšlietu ministrijas sagatavo specifiskus plānus jebkuru risku vadībai. Piemēram, Latvijā ir skaidrs, ka pastāv (vai tādam vajadzētu pastāvēt) contingency plāns mūsu rīcībai Krievijas uzbrukuma gadījumā. Šie plāni sniedz instrukcijas visām iesaistītajām institūcijām kā rīkoties konkrētajā situācijā (karadarbībā, bēgļu krīzē, pēc dabas katastrofām utt.), lai reakcija notiktu strauji, koordinēti un nebūtu jāgaida, kamēr centrālais aparāts sanāk kopā un izdiskutē, ko darīt, pēc tam mikromenidžē utt. Sīrijas konflikts jau risinās kopš 2011. gada – kā ir iespējams, ka potenciāla bēgļu krīze netika prognozēta jau iepriekš, it sevišķi tad, kad mēs jau gada sākumā redzējām, kā DAESH kontrolē lielu daļu Sīrijas un Irākas teritorijas? Pie tam, redzot DAESH genocīdisko ideoloģiju tik daudzreliģiju valstī kā Sīrija, ir skaidrs, ka cilvēki bēgs no turienes. Šī plāna trūkums noveda pie tā, ka bēgļu uzņemšana notika haotiski kā rezultātā mēs ļāvām pretiniekam ienākt mūsu teritorijā.
Ir skaidrs, ka problēma gan vairāk ir ar ES dalībvalstu pilsoņiem, kuri ir radikalizējušies, nekā bēgļiem. Pēc pēdējās pieejamās info, cik noprotu tikai 3 no 10+ teroristiem ir bijuši bēgļi, pārējie bija ES pilsoņi. Šī situācija parāda, kas ir mūsu pretinieks. Šeit mēs nerunājam par kādu mazu psihopātu organizāciju, bet gan par orgānu, kas spējīgs labi koordinēties, kuram ir ievērojamas militārās kapacitātes (ņemot vērā dažu ASV izlūkošanas dronu nošaušanu no debesīm 2014. gadā), un kas piedalās tā saucamajā hearts and minds (jeb informatīvajā) karadarbībā. Tā pat mēs redzam, ka mūsu pretinieks jūtas ērti gan konvencionālajā karadarbībā, izmantojot lielu apjomu sagrābtas Irākas armijas karatehnikas (tostarp ļoti nelielas un novecojušas gaisa spēku vienības), gan asimetriskajā (hit & run) taktikas pielietošanā, piemēram, Parīzē.
Šeit gan vēlējos norādīt uz vienu būtisku punktu – lai arī cik ļoti DAESH ir spējuši sabaidīt Eiropas iedzīvotājus ar savu zvērību propagandu, ir svarīgi atcerēties, ka starptautiskās koalīcijas militārās spējas ir neskaitāmas reizes augstākas par DAESH. 2014. gadā DAESH kopējais budžets ticis aprēķināts $2 miljardu apmērā, turpretim ASV aizsardzības budžets vien bija $619 miljardi, kamēr Francijas papildus $53 miljardi. Vislielākā problēma ir, ka pretinieks ir tā saucamais no state actor, kuram nav īsti centrālas vadības, ir pagaidu galvaspilsētas un valstis, kurās tas izplešas, kas šīs organizācijas apkarošanu padara par ne vien militāri, bet arī juridiski sarežģītu.
Paralēli pastiprinātiem uzbrukumiem Sīrijai, pieņemu, ka vairāku valstu reakcija būs pastiprināt mūsu uzraudzīšanu, gan internetā, gan ārpus tā. Pieņemu, ka vairākas Eiropas valstu galvaspilsētas Londonizēsies, veidojot augstas kvalitātes novērošanas kameras visās pilsētas daļās. Tai pat laikā, mums ir jāsaprot, ka šis nav 11.septembra atentāts un mēs neesam ASV. Pie mums lielas masas var tikt daudz straujāk (kā mēs redzam pēc bēgļu krīzes), un izplatīties reģionā daudz efektīvāk, jo nepastāv īpašu dabisko šķēršļu, līdz ar to situācijas eskalācijas gadījumā Eiropas theater (karadarbības norises vieta) scenārijs nav izslēdzams.
Pieņemu, ka ES priekšā ir būtiska izvēle – sabrukt vai vairāk federalizēties. Uzreiz pēc uzbrukumiem paskatījos, kurās valstīs šogad gaidāmas vēlēšanas – Portugālē, Slovēnijā un Lietuvā (citur ir prezidenta vēlēšanas priekšā). Pieņemu, ka daudzās no tām (sevišķi Slovēnijā) pie varas nāks eiroskeptiķi, kuri visticamāk vājinās ES spēju reaģēt un pieņemt lēmumus, kas garantē mūsu drošību. Tāpēc svarīgi šajā situācijā ir neļaut lētam uz rasu naidu un ksenofobiju balstītam populismam mūs pārņemt, kas ir būtiska potenciālas eskalācijas sastāvdaļa, un turpināt pēc slavenā Lielbritānijas 2. pasaules kara slogana: Keep Calm and Carry on.”
