Pārdomas par Parīzi

Pēdējo dienu laikā ar draugiem aktīvi diskutējām par to kā reaģēt uz teroraktu, kas piektdien norisinājās Parīzē. Reakcijas bija ļoti atšķirīgas, tāpēc vēlējos šeit padalīties ar nelielu ieskaitu savās pirmajās pārdomās no mūsu sarakstes (pievienoju pāris bildes, ar papildus informāciju):

“Par Parīzi – man šo pēdējo dienu laikā sanāca ļoti bieži saskarties ar francūžiem un redzēt kā viņi uz šo reaģē. Tas ir pilnīgs šoks, visi ir pielipuši pie telefoniem, interneta, zvana ģimenēm mājās – divi draugu draugi šajā atentātā gāja bojā.

Mana pirmā reakcija, paralēli līdzjūtībai pret cietušajiem, bija satraukums par ES sabrukumu, kas Latvijai radītu ievērojamus drošības izaicinājumus. Domāju, ka viena no lielākajām problēmām, ko mēs jau redzam ar Polijas izteikumiem ir, ka solidaritātes laikiem ES varētu būt pienākušas beigas. Tā pat redzamas ES līmeņa contingency plāna trūkuma sekas. Parasti, nacionālo valstu aizsardzības un iekšlietu ministrijas sagatavo specifiskus plānus jebkuru risku vadībai. Piemēram, Latvijā ir skaidrs, ka pastāv (vai tādam vajadzētu pastāvēt) contingency plāns mūsu rīcībai Krievijas uzbrukuma gadījumā. Šie plāni sniedz instrukcijas visām iesaistītajām institūcijām kā rīkoties konkrētajā situācijā (karadarbībā, bēgļu krīzē, pēc dabas katastrofām utt.), lai reakcija notiktu strauji, koordinēti un nebūtu jāgaida, kamēr centrālais aparāts sanāk kopā un izdiskutē, ko darīt, pēc tam mikromenidžē utt. Sīrijas konflikts jau risinās kopš 2011. gada – kā ir iespējams, ka potenciāla bēgļu krīze netika prognozēta jau iepriekš, it sevišķi tad, kad mēs jau gada sākumā redzējām, kā DAESH kontrolē lielu daļu Sīrijas un Irākas teritorijas? Pie tam, redzot DAESH genocīdisko ideoloģiju tik daudzreliģiju valstī kā Sīrija, ir skaidrs, ka cilvēki bēgs no turienes. Šī plāna trūkums noveda pie tā, ka bēgļu uzņemšana notika haotiski kā rezultātā mēs ļāvām pretiniekam ienākt mūsu teritorijā.

2dc9e669a

Ir skaidrs, ka problēma gan vairāk ir ar ES dalībvalstu pilsoņiem, kuri ir radikalizējušies, nekā bēgļiem. Pēc pēdējās pieejamās info, cik noprotu tikai 3 no 10+ teroristiem ir bijuši bēgļi, pārējie bija ES pilsoņi. Šī situācija parāda, kas ir mūsu pretinieks. Šeit mēs nerunājam par kādu mazu psihopātu organizāciju, bet gan par orgānu, kas spējīgs labi koordinēties, kuram ir ievērojamas militārās kapacitātes (ņemot vērā dažu ASV izlūkošanas dronu nošaušanu no debesīm 2014. gadā), un kas piedalās tā saucamajā hearts and minds (jeb informatīvajā) karadarbībā. Tā pat mēs redzam, ka mūsu pretinieks jūtas ērti gan konvencionālajā karadarbībā, izmantojot lielu apjomu sagrābtas Irākas armijas karatehnikas (tostarp ļoti nelielas un novecojušas gaisa spēku vienības), gan asimetriskajā (hit & run) taktikas pielietošanā, piemēram, Parīzē.

Šeit gan vēlējos norādīt uz vienu būtisku punktu – lai arī cik ļoti DAESH ir spējuši sabaidīt Eiropas iedzīvotājus ar savu zvērību propagandu, ir svarīgi atcerēties, ka starptautiskās koalīcijas militārās spējas ir neskaitāmas reizes augstākas par DAESH. 2014. gadā DAESH kopējais budžets ticis aprēķināts $2 miljardu apmērā, turpretim ASV aizsardzības budžets vien bija $619 miljardi, kamēr Francijas papildus $53 miljardi. Vislielākā problēma ir, ka pretinieks ir tā saucamais no state actor, kuram nav īsti centrālas vadības, ir pagaidu galvaspilsētas un valstis, kurās tas izplešas, kas šīs organizācijas apkarošanu padara par ne vien militāri, bet arī juridiski sarežģītu.

tumblr_nc65kq7myo1tit9k2o1_500

Paralēli pastiprinātiem uzbrukumiem Sīrijai, pieņemu, ka vairāku valstu reakcija būs pastiprināt mūsu uzraudzīšanu, gan internetā, gan ārpus tā. Pieņemu, ka vairākas Eiropas valstu galvaspilsētas Londonizēsies, veidojot augstas kvalitātes novērošanas kameras visās pilsētas daļās. Tai pat laikā, mums ir jāsaprot, ka šis nav 11.septembra atentāts un mēs neesam ASV. Pie mums lielas masas var tikt daudz straujāk (kā mēs redzam pēc bēgļu krīzes), un izplatīties reģionā daudz efektīvāk, jo nepastāv īpašu dabisko šķēršļu, līdz ar to situācijas eskalācijas gadījumā Eiropas theater (karadarbības norises vieta) scenārijs nav izslēdzams.

Pieņemu, ka ES priekšā ir būtiska izvēle – sabrukt vai vairāk federalizēties. Uzreiz pēc uzbrukumiem paskatījos, kurās valstīs šogad gaidāmas vēlēšanas – Portugālē, Slovēnijā un Lietuvā (citur ir prezidenta vēlēšanas priekšā). Pieņemu, ka daudzās no tām (sevišķi Slovēnijā) pie varas nāks eiroskeptiķi, kuri visticamāk vājinās ES spēju reaģēt un pieņemt lēmumus, kas garantē mūsu drošību. Tāpēc svarīgi šajā situācijā ir neļaut lētam uz rasu naidu un ksenofobiju balstītam populismam mūs pārņemt, kas ir būtiska potenciālas eskalācijas sastāvdaļa, un turpināt pēc slavenā Lielbritānijas 2. pasaules kara slogana: Keep Calm and Carry on.”

Advertisements

First parliamentary elections in the Baltics post-Ukraine conflict show a draw between Russia and the West

Translation: Ukraine - Residence Permits

Translation: Ukraine – Residence Permits

The conflict in Ukraine sent a shock wave around Northeastern Europe. Decades-old fears of Russian expansionism were reignited once again when Crimea departed from Ukraine. The three Baltic States share these concerns since the region is often regarded as an irritant to Kremlin’s plans of establishing a sphere of influence around its borders. While NATO and EU membership makes a direct invasion unlikely, Moscow may want to pursue different tactics to dissuade the expansion of Western troops in the region. The strategy may involve increased meddling in domestic affairs of the so-called close abroad (ближнее зарубежье) or the former-USSR republics. This strategy is nothing new and has undermined the internal stability of the Baltic states since regaining independence in the early 1990s.

Saturday’s election results in Latvia show strong support for the ruling pro-European coalition, allowing the Western media to celebrate a victory in a Cold war-esque manner. Nevertheless, the triumph is not as clear-cut as it may seem and the new political landscape also opens the door for closer ties with Russia.

The sentiments at Latvian polling stations on Saturday were noticeably tense. Since the crisis in Ukraine began unfolding, news-stories depicting the gradual descent into hybrid warfare made headlines on an hourly basis. Election debates were hijacked by a myriad of heated discussions about inadequate defense spending and mutual accusations of both covert and open sympathies towards Russia. Countless extensive smear campaigns was another, rather new phenomenon of the election run-up.

The expansion of the Russian media presence in Latvia, targeting the sizable ethnic Russian population typically inhabiting Eastern regions bordering Russia further muddies the political backdrop. Pro-Kremlin media outlets have stepped up efforts of broadcasting anti-Ukrainian and anti-Western narratives by mostly targeting Latvian Russians. As such, the annexation of Crimea is seen as legitimate among a large portion of these voters.

Voters left confused and divided, had to choose between 13 parties, some of which are believed to be directly supported by Moscow. The perceived fear of an imminent attack by Russia, as well as sympathies towards it on the other end of the spectrum, determined the results that Latvians woke up to on Sunday morning.

While exit polls suggested that the ruling pro-Western Unity party (Vienotība) will be declared the winner in the elections, the results quickly changed. Harmony party (Saskaņa) that is mainly supported by Latvia’s ethnic Russian population and has an agreement with Putin’s United Russia Party managed to bypass Unity, taking 23.1% of the vote. Despite losing 7 seats in Parliament amidst events in Ukraine, it still remains the largest political force in the country.

Laimdota Straujuma, Prime Minister of Latvia (Unity)

Laimdota Straujuma, Prime Minister of Latvia (Unity)

The opaque privatization of one of the largest state-owned banks, Citadele, hampered voter confidence in the government coalition leader that came in second with 21% of the votes. Many, however, perceive Unity to be one of the biggest losers of the parliamentary elections In the previous term, the close alliance between Unity and the Reform party (Reformu partija) held 43% of all parliamentary seats. When the Reform party was effectively absorbed by Unity months before the elections, a vast new voter-base was left to be tapped into.

This void was advantageously exploited by the Union of Greens and Farmers (Zaļo un Zemnieku savienība), the perceived winner of the parliamentary elections that took 20.7% of the vote, up from only 13% of seats in the previous term. It is widely seen to be led by one of Latvia’s so-called oligarchs, Mayor Aivars Lembergs, of the strategically important port-city of Ventspils, who is presently facing allegations of corruption. Although the party has been in and out of the ruling coalition for the past 10 years, its political orientation remains unclear. Five months before elections Lembergs released a statement claiming that NATO is the largest threat to Latvia. These statements widely publicized by Pro-Russian media and may have played a role in swaying the Russian-speaking electorate who see Harmony as a perpetual opposition party. Lembergs’ statements were condemned by parties forming the union, particularly, Latvia’s defense minister, Raimonds Vejonis. Alleged close ties between Lembergs and the Russian Ambassador to Latvia, Alexander Veshnakov, are another source of concern that may contribute to fragmentation of the Union of Greens and Farmers.

With the break-up of the Reform Party in the run-up to elections, the National Alliance (Nacionālā apvienība) has also benefited. It also appears to have absorbed a share of former Reform party voters. Similarly to other European nations, support for nationalist parties is on the rise and the Ukrainian crisis only contributed helped in gaining further support. National Alliance has comfortably expanded in the parliament in the past two terms, and at present has reached an all-time high of 16.6%. Many voters, however, remain cautious about this political force, as it is perceived to be a potential catalyst for direct confrontations with Russia.

The composition of the next Parliament will also see two newcomers – the Alliance of Latvian Regions (Latvijas Reģionu apvienība) and For Latvia from the Heart (No Sirds Latvijai!), taking about 7% of the vote each. The latter is the largest mystery card of these elections. Party leader, former Auditor General Inguna Sudraba, has strongly condemned Crimean annexation, supporting Ukrainian territorial integrity. Nevertheless, linkages between Sudraba and the upper echelons of Russia’s political elite became evident during the election campaign. Leaked videos seem to show Sudraba chartering a private jet to Moscow owned by Alexander Rogozhin, the father of a Russian spy currently barred from entering Latvia. Also, the party’s campaign funds reportedly had dubious sources.

Former State Auditor General caught on tape travelling to Moscow on a private jet owned by father of a Russian spy.

Former State Auditor General caught on tape traveling to Moscow on a private jet owned by the father of a Russian spy.

Although Unity has pledged to continue working with its current coalition partners (National Alliance and the Union of Greens and Farmers) in the next term, also other coalition models are equally viable. An example is an alliance between Harmony, Union of Greens and Farmers, and For Latvia from the Heart; that may have a stronger geopolitical orientation to the East.

Political parties are set to form a ruling coalition in the coming weeks. Taking into consideration diverging standpoints on Russia, Ukraine, and the European Union that each brings to the table, Latvia is likely to continue remaining wedged between the East and West for the next four years to come.

“112 neceļ!” , jeb organizētas anarhijas pazīmes Austrumtimorā

Vidējais Latvijas iedzīvotājs ir pieradis, brīžos, kad nonācis bīstamā situācijā, iekļuvis avārijā vai sevi savainojis, zvanīt uz 112 un eventuāli sagaidīt mašīnu ar bākugunīm, kura palīdzēs atrisināt esošo problēmu. Protams, Latvijas palīdzības dienesti vēsturiski nav iztikuši bez zināmas devas kritikas, tomēr, interesanti, kā izskatītos ikdiena ar apziņu, ka neviens nebrauks palīgā?

Iepriekšējo 10 dienu laikā, trīs reizes nonācu situācijā, kurā policijas, ātrās palīdzības un ugunsdzēsēju klātbūtne būtu palīdzējusi atrisināt konfliktu, nodzēst liesmas un izglābt kādas 40 gadus vecas sievietes dzīvību. Tomēr neviens neatbrauca. Tas tāpēc, ka šie dienesti valstī, kurā atrodos, uz izsaukumiem burtiski nereaģē un problēmas visbiežāk nākas risināt pašiem.  Tagad gan par visu pēc kārtas.

Kopš jūnija sākuma strādāju Austrumtimorā. Tā ir viena no jaunākajām valstīm pasaulē, pašos Dienvidaustrumāzijas austrumos, kura vien 2002. gadā ieguva neatkarību. 26 gadus ilgusī Indonēzijas okupācija aiz sevis atstāja 300 000 upuru kopā ar gandrīz pilnībā iznīcinātu infrastruktūru. Tagad gan virs portugāļu kolonizācijas laikā celtās valdības ēkas plīvo jaunās valsts simbols, tās sarkani-melnais karogs ar balto zvaigzni.

Līdz pagājušā gada decembrim par drošību Austrumtimorā rūpējās aptuveni 5,000 lielais ANO miera uzturēšanas spēku kontingents. Viņu uzdevumos ietilpa visi palīdzības dienestu un armijas pienākumi. Janvārī viņu misija noslēdzās. Runājot, ar palīdzības organizāciju darbiniekiem, kuri šeit jau ir kopš kara laika, dzirdu nebeidzamus pārmetumus par to, cik slikti viņi ir sagatavojuši savus pēcnācējus. Policija reaģē uz aptuveni 40% izsaukumu, ātrajai palīdzībai pietrūkst mašīnas  un joprojām neesmu pārliecināts, vai valstī vispār ir izveidots ugunsdzēsības dienests.

Austrumtimora

Likisas rajons. Austrumtimora.

Pirmais no notikumiem, kurā biju iesaistīts notika 2. augustā. Vakara pusē braucu mājās no darba ar man piešķirtu motociklu. Līdz šim biju veiksmīgi pielāgojies pārējiem braucējiem, skaidri apzinoties, ka galvenais ir nevis oficiālie satiksmes noteikumi, bet darīt tā kā dara citi, t.i. tev vienmēr ir priekšroka, ja dod signālu, šeit nav galvenā ceļa princips, utt. Braucu pa vienu no galvenajām galvaspilsētas, Dili, šosejām. Saule jau bija norietējusi, un lielākā daļa braucēju bija ieslēguši gaismas. Līdzīgi kā pārējie braucu uz aptuveni 70 km/h.  Pēkšņi, pamanu, ka pretējā joslas pusē esošais motociklists bez gaismām sāk šķērsot ceļu perpendikulāri plūsmai un nonāk man tieši priekšā. Galvā pazib doma: “Ok, laikam būs trieciens”. 3 sekundes, bremzes pa lēnu, slow motion, lidoju. Nokritu zemē uz kreisā pleca, kamēr mans mocis ietriecās tieši pretī braucošajā idiotā. Pieceļos kājās, un no visām pusēm dzirdu smieklus par to, ka ārzemnieks iekļuvis avārijā. Prasu, džekam “Diak ka lae?” (Viss ok?), šis atbild, ka viss kārtībā. Es jau gatavojos iet braukt augumā. Šis tikmēr, paceļ savu skūteri un pēc trīs neveiksmīgiem mēģinājumiem to pielaist, vienkārši, neko nesakot, aizbrauc. Paskatoties uz manu motociklu, saprotu, ka man tas pats neizdosies. Policijai zvanīt nav vērts, jo šeit vienmēr avārijās vaino ārzemnieku, ja vispār kāds atbrauks un kur, nu, vēl kādu meklēs. Pēc 20 minūtēm ieradās kolēģi un aizvedām motociklu atpakaļ uz biroju.

Nākamā diena. Vakariņoju ar paziņu netālu no pludmales. Ārā atkal ir pievakare, un lielākā daļa Dili iedzīvotāju dodas mājās no darba. Visapkārt ir ierastais troksnis un tirgošanās. Pēkšņi mūsu sarunu pārtrauc skaļš blieziens. Pieceļos kājās un skrienu skatīties, kas noticis. Izskatījās, ka kopā ar mani uz to vietu virzās aptuveni puse restorāna apmeklētāju. Redzu, ka uz zemes guļ aptuveni 40 gadus veca sieviete, kurai pa galvu tek asinis. Viņai apkārt ielokā stāv aptuveni 50 cilvēki un šo skatu izgaismo apgāzies motocikls un garām mierīgi plūstošā satiksme. Apkārt esošās sievietes, vaimanājošai cietušajai pielabo svārkus, jo arī šādā situācija viņai jāsaglabā gods. Jūtu, ka viņu apkārtējie grib kustināt. Tajā brīdī iespraucos situācijai pa vidu un mēģinu ieskaidrot, ka tā ir ļoti slikta ideja. Sieviete, tikmēr guļ uz zemes un asins peļķe ap viņas galvu ar katru brīdi kļūst arvien lielāka. Zvanu uz 112, tur neviens neceļ. Nedēļu iepriekš biju saņēmis “Delta” vienības numuru, kura ir privāta firma, kas domāta ārzemju palīdzības organizāciju darbinieku drošības vajadzībām. Zvanu tiem un prasu, vai saprot, angliski. Man telefonā atbild: “Only Tetum, sir!”. Iedodu telefonu blakus esošai, ļoti uztrauktai sievietei, kura sāk skaidrot situāciju. Tikmēr redzu, ka apkārt stāvošie paņēmuši ievainoto sievieti un sāk nest viņu uz kādu nelielu SUV. Viņas vaimanas sāk kļūst skaļākas. Mašīnas durvis tiek aizcirstas, un viņa pazūd no mūsu skata. Delta vienība ieradās pēc 4 minūtēm, tikmēr, es, turpinot vakariņas, prātoju, vai šī sieviete rītdienu maz piedzīvos (60% no avārijās cietušajiem, šeit mirst no pēc-avārijas saņemtās aprūpes).

Pēdējais gadījums norisinājās aptuveni pirms 3 stundām. Runājot ar draugiem caur Skype, izdzirdu dīvainu skaņu no lielās istabas. Sākumā likās, ka kaut kas nav kārtībā ar televizoru, tāda dīvaina čerkstoņa. Pēkšņi istabā sajūtu degoša plastmasa smaku. Ieskrienu mājas biedrenes istabā, un prasu, vai viss kārtībā. Mūsu abu skats pavēršas istabas augšējā stūrī, kur redzam mirgojošu uguni, kura nāk no īssavienojuma bēniņos. Mājā pazūd gaismas un čerkstoņa turpinās. Visas istabas pamazām piepildās ar to smaku. Zvanām uz 112, kur atkal neviens neatbild. Lai ieturētu pēc iespējas lielāku distanci no elektrības lielajā istabā, kas ved uz izeju, izlīdu ārā pa logu, lai pārliecinātos, vai tiešām deg jums. Redzu, ka no vienas daļās ārā nāk dūmi un redzams, ka viens no vadiem joprojām zibsnī. Tas viss turpinājās nākamās 5 minūtes. Pēc pusstundas ieradās mājas īpašnieks ar 4 vietējiem, kas sāka krāmēties ap sadales kasti, neatslēdzot elektrību. “It is f*cking China product!” lauzītā valodā ar cigareti zobos teica galvenais mehāniķis. Kaut kā viņiem izdevās pieslēgt atpakaļ elektrību, tomēr pārliecība par to, vai nakts laikā tā gruzdoņa nevarētu pārvērsties par reālu ugunsgrēku joprojām nav.

Šie trīs notikumi ir līdzīgi ar to, ka viņi vienmēr zināmā mērā ir izraisījuši bezpalīdzības sajūtu, un sevis vainošanu, ka nezinu vairāk par to kā konkrēti katru no situācijām risināt. Protams, katram ir kaut kādas elementāras zināšanas par to, ko vajadzētu vai nevajadzētu darīt. Tomēr, savienojumā ar stresu un šaubām par iespējamajiem problēmas risinājumiem, vienmēr pastāv liels kļūdas potenciāls. Domāju, ka stāsta morāle ir uzņemties iniciatīvu, uzticēties apkārt esošajiem, tai pat laikā nemēģināt būt varonim un paļauties uz profesionālu palīdzību, ja tāda pieejama.

Publicēts: 11/08/2013